There’s happiness smirking from the Eastern horizon … maybe it’s even too much for me to handle.

•februāris 5, 2011 • Atstāt komentāru

To, ka esmu sesiju nokārtojusi pilnībā uzzināju tikai vakar, kas bija diezgan liels atvieglojums, bet pēc-sesijas brīvlaiks ir vienkārši bõring, tādi kā lielākoties arī visi brīvlaiki. Pirmo nedēļu  ”forši” noslimoju. Otrā nedēļa … hmm itkā nekā sevišķa.

Šis ieraksts jau tagad iespārda manas smadzenes, liekas ka galvā būtu viens liels tukšums rakstot šo visu. Laikam ir nepieciešamas lekcijas, lai atkal atdzīvinātu manu domāšanu.

Vienīgais, kas tagad pārpilda manas domas ir prieks, atvieglojums un patīkams satraukums. Bet to visu vēl pavada parastā paranoja, ka visu labo vienmēr nomaina kaut kas daudzreiz sliktāks. Ja godīgi gribētos visu pamest jau tagad, lai aiztaupītu sev to ”slikto daļu”, bet tas būtu gļēvi.

okay, enough is enough for now

Well, this sucks … pineapples :/

Advertisements

Wasting time, it’s over and ended

•janvāris 22, 2011 • Atstāt komentāru

Vienīgais, kas palīdz noticēt, ka sesijas filožopijas un aizstāvēšanas ir garām, ir tas ka beidzot normāli izgulējos hell yeah. High five to sleeping till midday

Bet ieslēdzot datoru šodien, pirmais ko kaut kādā auto pilotā gribēju darīt bija kombinācija Start-Programms-microsoft Office. … smadzenes laikam vēl netic, ka nekas vairāk nav jādara.

Tagad sākas brīvlaiks … 2 friggin’ nedēļas, bet uz mājām laikam tikai rīt maukšu.

Runājot par aizstāvēšanu .. bija tīri jauki, ņemot vērā, ka pasniedzēja jau brīdināja, ka būs daudz kritikas man jāuzklausa .. sagatavojos jau uz pašu ļaunāko. Protams, atkal paliku pēdējā, asini vēl uzsita tas, ka aizstāvēšanu klausījās arī 3šais kurss ar savu kritisko aci (kaut gan mēs saskatījām kļūdas viņu prezentācijās .. diezgan daudz ;D ) Nu jā savas prezentācijas beigās sasmīdināju visus, kas bija ļoti jauki. Kritika nebija arī tik traka kā gaidīju, jo pirms tam uztraucos, ka būs tik traki, ka iespējams acis sāks asarot … nekā tāda, pirmoreiz pasmaidīju pēc prezentācijas tajā dienā … un tas ir dīvaini zinot mani :D.

Pēdējās nedēļas laikā seriāla ietekmē man arī nomainījās lamuvārdu izvēle. Tadi kā bollox, fuck it! … bija ikdiena 😀 To pamanīja arī vakar busā esošie cilvēki, jo kad gandrīz nokritu psihajam šoferim izņemot pagriezienu, vienkārši automātiski pārāk skaļi pateicu fuck it!.

Nobeigumā … ceru, ka mans pagājušās nakts murgs nepiepildīsies un teksta leksikostilistiskās analīzes eksāmena rakstiskajā daļā nedabūšu 2 un ‘zero’ kredītpunktus. Labi Ciao, līdz nākamajai dvēseles caurejai. 😉

 

Pirmā dziesma, kas šodien tika dzirdēta ;D

Hello, Fascination … It’s a Possibility

•janvāris 3, 2011 • Atstāt komentāru

o

Amm, jā, apmēram mēnesi nekas nav šeit publiski izklāstīts. Lielākoties tā ir mācību vaina … un believe me, bija daudz lietu sakrājušās, kas vnk bija jizdara un vēljoprojām dažas ir jāizdara. Savukārt pie tā, ka tās ‘ģēlas’ sakrājās tadā kaudzē ir vainīgs slinkums. Jā un rīt braucu atpakaļ uz to sasodīto centrālo bedri … kā nekā 5. janv. sākas sesija. [“hell yeah”]

Z – svētki pagāja mierīgi, kā parasti, un manuprāt, viņiem tādiem arī ir jāpaliek nākotnē. Ā, un maza-mazītiņa piebilde … tas patiešām skan stulbi, ja Ziemassvētkus sauc par Ziemīšiem … cacisms kaut kāds vienkārši, un es neesmu vienīgā, kam šis sinonīms liek nošķebināties nepatikā.

Jaunais gads … hmm, jā jaunais gads iesākās visai interesanti, lai neteiktu vairāk, jo ir bijis arī trakāk … par nožēlu, bet patiešām ir bijis trakāk, un ne jau sliktā ziņā. Ik pa brīdim gribas nošauties pašai, bet viss tomēr ir okē, I guess. Bija forši tā teikt.

Vienkārši nevaru sagaidīt sesijas beigas un pēc tās esošo brīvlaiku. Vismaz, ielūkojties wordpress blogos ir prieks paskatīties uz lēni sniegošu sniedziņu :]

Peace out homies! 😀

 

 

 

-What’s in the middle of a tornado ? -Sunshine ‘nd clear-blue sky, dude. -No friggin’ way … your’e a liar.

•novembris 24, 2010 • Atstāt komentāru

Tātad, pēc ilga laika.. man ir labs garīgais. Jau divas fckn’ dienas pēc kārtas, var teikt jau trīs. Kas pie tā vainīgs ? Nu katrā gadījumā ne laikapstākļi. Franču valodas pasniedzējas uzslava ? Varbūt, kaut gan neko pārāk brīnumainu neizdarīju.

Varbūt jūtos labi, jo uzrakstīju divas patiešām briesmīgas esejas, kur ir jāčakarējas ar atsaucēm. Pat teiktu daudzreiz trakāk nekā kaut kādā ZPD. Tagad tikai viens referāts angļu valodas rakstītprasmē, viens filozofijā par grāmato ko neesmu vēl izlasījusi, pat neesmu izvēlējusies kādu īsti, ūn mans mīļais kursa darbs leksikostilistiskajā analīzē [angry-face/sad-face]. Lai nu kā, enough of this stuff – back to happiness.

Šī nedēļa iesākās ar Naglas satikšanu un +/- dāvanas meklējumiem, kuri nobeidzās pie rūtaina krekla iegādes, yea you heard it right, man tagad ir ilgi gaidītais sapņu krekls .. un btw man nepiestāv violetā krāsa.

Vakar iedzēru kafiju ap 21-30, jo bija eseja jāpabeidz rakstīt. Kā tas beidzās? Tā, ka gulēt aizgāju 01-00 … aizmigu aproximetly ap 04-30. Noiis.. + vēl nebija kur likt enerģiju. Un šī diena turpinājās ar rīta kafiju citādāk nebūtu diez ko dzīvelīga lekcijās. Dažreiz par dzīvelīgumu var dabūt golden stars, jeb bonusus, kas var uzlabot atzīmi. Nu visu dienu arī biju kā ezis martā. Piemēram, ēdu pusdienās sēņu zupu (nom, nom, nom) ūn roka trīcēja tā it kā 3 dienas būtu mests pa iekšām, zupa lija ārā no karotes fckn anōing. Lāb’ lēnām jābeidz un jāiet gulēt citādāk kaut kur pie zemes nokritīšu ar sirds problēmiņu, tik un tā I have no chance to beat Nagla with this posts’ lenght, considering the fact that she is without internet coverage for almost one and a half week. Tātad sagatavojaties garam bloga ierakstam no Naglas puses … man liekas, ka būs arī bišk’ no violence tajā ierakstā, tā ziņo slepenie avoti.

Ā, kā jau teicu bija tik daudz enerģijas, ka nebija kur izlikt viņu souu CB un Deathsmarch vnk uzrāva pareizo noskaņu jeb “Hey world you’ll never break me … try your hardest”

 

brain-fuck … it’s the new routine (AGAIN)

•novembris 13, 2010 • Atstāt komentāru

Tā kā lielākā daļa blogeru pirms kārtējā bloga ieraksta kaut kur iedvesmojas, tā lūk šoreiz arī iedvesmojos no ļoti aizkustinoša (un man po%^#, ka tas skan pārak salkani, banāli or somtn) tātad aizkustinoša bloga ieraksta. Jutos apmēram tā —> shocked/excited/adored – all together. Forši apzināties, ka vismaz kāds to spēj novērtēt, kāds tu esi, nevis kāds tu kādreiz esi bijis un par cik ļoti fucked-up cilvēku esi kļuvis, un arī to skaļi ‘pateikt’. Paldies tev sīkā Nagla :] .

Tātad tagad sākam negatīvo daļu. Tagad ir tāda pašsajūta, ka gribētu kādu vienkārši mazliet ‘paglaudīt’ ar celi. Un vispār šis ieraksts ir viens liels blaaahhh, jo tā arī jūtos – blaaahhh. Bet ja godīgi, zinat ir tādi brīži, ka notiek daudz notikumu tavā dzīvē, katram notikumam ir sava aura, ietekme, un beigās tu vienkārši nezini kā justies. Tas arī ir tas frigginais BLAAAHHH !

 

Kāds varetu man vienkārši tagad pateikt šo frāzi un iesist man pa smadzenēm – If you can’t get over yourself, then go fuck yourself!

no mail today, maybe tomorrow

•novembris 7, 2010 • Atstāt komentāru

Vnk cik apnicīgi ir atkārtoti darīt vienu un to pašu gandrīz katru nedēļu. Tas pats kā pieļaut patiešām ļoti sulbu kļūdu atkal, atkal un atkal.

Un vēljoprojām dusmas vandās pa manām iekšām. Jau roka tāda neritīga no sienu cietības pakāpes pārbaudēm. Pēdējo reizi kaut cik patiešs labs garīgais bija trešdien pēcpustdienā, un šo labo garīgo izraisīja tikai 5 faking vārdi … p i e c i.

Savas luņa laišanas dēļ, nezinu kā padarīšu visus darbus laikā. Šonedēļ vēl ļoti gribu aizbraukt uz mājām, jo būtu ko darīt šoreiz, ja viena lieta atkritīs, tad būs jābrauc satikt  s e n  neredzēts cilvēks.

Šo piektdien vēlreiz pārliecinājos, ka man dzert centrālajā bedrē nav veselīgi, jo pēc kāda laika patiešām sāk vērties širmis ciet. Laikam, lai tiktu vaļā no šādām piektdienām man ir vajadzīgs patiešām  ”s k a ļ š”  Wake-up call. Bails pat iedomāties, kas tas varētu būt.

 

Should I continue or should I stop?!

That is the question of the last week.  :/ It almost seems that I have no strength anymore.

Atkal atsākam publisko ”iekšu” autopsiju ? Oke.

•novembris 2, 2010 • Atstāt komentāru

Tā kā ilgi (I mean ILGI) nekas netika rakstīts, ir daudz ko stāstīt, bet nav tik daudz laika, un atklāti (publiski) sakot, pat lielāko daļu vnk nevēlos atcerēties. Satikti daudzi jauni cilvēki, nožēlotas daudzas lietas un saprastas daudzas lietas, bet tik un tā nekur tālāk laikam neesmu tikusi.

Īsumā:

  • es pabeidzu/nobeidzu vidusskolu
  • izčakarēju savu laiku ar vairākām pēcvidusskolas iestādēm
  • un tgd mācos vienā no tajām iestādēm,  jau otrajā kursā (it kā tas būtu kāds brīnumais sasniegums) , par cilvēku, kas palīdz sazināties citiem, pārkāpjot valodu robežas

Skolā, pēdējās dienas, varbūt jau nedēļu, tiek laists lunis. But Im back on the road again, pateicoties vienam cilvēkam :] , kas to pat neapzinās.

Jau apmēram gadu, ik pa laikam,  iedomājos, cik forši būtu atkal būt bērnam, tas laikam nozīmē, ka man bija samērā laba bērnība, un tas ir otrs secinājums ko esmu sapratusi. Tā jau parasti saka, ka pats novērtē lietas tikai, tad kad tās vairs nav pieejamas, lūk pierādījums.

Par pēdējām dienām runājot, biju gandrīz aizmirsusi kā ir  vecajā Zabī, jau septiņi gadi pagājuši, kopš pirmo reizi kā mazgadīgais apmeklēju šo vietu. Kaut gan ir daudz jaunu cilvēku parādījušies apmeklētāju vidū, aura gandrīz nav mainījusies, tikai saturs, kas sastāv no cilvēku masas. Dažas no šīm jaunajām cilvēku masām arī iepazinu, tā teikt atgādināja vecos laikus, tas nekas, ka tas nav tik sen.

Pēdējās divās vai trīs dienās garstāvoklis vienkārši mainās no pozitīvā uz negatīvo un beigās abi vēl kopā. Savā ziņā ļoti nepatīkami, bet iemesls tam  ir apkārtējie cilvēki, viņu problēmas dzīvē, kas tiek man uzticētas, kā draugam … laikam,  un, protams,  es pati. Vēlētos palīdzēt, bet dažreiz nezinu kā.

Lābi, mazs (diezgan liels) midget sized crap sanāca, bet secinajums: pašlaik, mana dzīve ir viens liels crap-hole.

People say that you live only once, but people are wrong about that, as they are about everything.

I guess I’ve found one thing but I don’t know if it will work out :/